Lomogrāfija
Nesen pieteicos uz radošo darbnīcu, kurā bija iespēja pašiem veidot krāsainus filtriņus priekš fotoaparātiem ar filmiņu, kas pateicoties digitālajām kamerām, vairāk gan ir vēsture, bet reizē diezgan interesanta padarīšana. Tā kā pats fotografēšanas process man tīri labi iet pie sirds, nolēmu, ka tas ir tieši tas kas man vajadzīgs. Pats labākais bija tas, ka katram no piektdienas līdz pat pirmdienai bija iespēja paņemt vienu no divām piedāvātajām kamerām, Diana vai LaSardina uz mājām, un turpināt ekspermentēt ar uztaisīto krāsu filtru. Tad nu tā, lai izkrāsotu savu pasauli, izveidoju filtriņu, kurš izskatās pēc dzeltenas šļakatas.
Rezultātu, kas man ir sanācis ar šo tā saucamo filtriņu, varat apskatīt šajā galerijā. Ieskatam par filtriņu dažādību, klāt pievienoju arī pāris foto no draudzenes Vinetas, ar kuru kopā devāmies šajā piedzīvojumā.
Visas bildes ir uzņemtas ar izvēlēto standarta filmiņas fotoaparātu LaSardina.
Nedaudz sīkāk par to, kas ir lomogrāfija?
Dīvainas krāsas, nepareizs fokuss, vintidž efekts tradicionāli fotogrāfijās tiek uzskatīti par defektiem, bet lomogrāfus tas neuztrauc, minētās lietas tiek izmantotas savā labā, lai panāktu īpašu stilu savām fotogrāfijām. Lomogrāfs var būt ikviens, neatkarīgi no fotografēšanas pieredzes un prasmēm. Lai arī lomogrāfijas efekti nereti izskatās kā senām fotogrāfijām, pati lomogrāfija, salīdzinoši ir jauna, tā aizsākās 90. gadu pašā sākumā. Par lomogrāfijas aizsācējiem tiek uzskatīti austriešu studenti, kuri ekspermentēja ar lētu krievu spēļu kameru LC-A. Lomogrāfijas galvenie pamatprincipi ir ņemt kameru līdzi, lai arī kur tu ietu un attiecīgi to lietotu gan dienā, gan naktī. Fotografēt ātri, nedomājot un pašiem baudīt procesu, pat neskatoties actiņā. Lomogrāfija ir kā nepārtraukts eksperiments ar filmiņu un tās dažādajām iespējām.
Lomogrāfija tiek uzskatīta par sava veida mākslas kustību, kurai ir savi atsevišķi veikali, izstādes, dažādi konkursi un kopienas visā pasaulē. Lomogrāfijā interesanti ir tas, ka to, kas citviet tiktu uzskatīti par trūkumiem, šeit var tikt uzskatīti par priekšrocībām. Par to, lai fotogrāfijām būtu pēc iespējas sliktāka kavlitāte, noteikti parūpējas arī tas, ka pamatā lomo kamerām ir plastmasas lēca.
Pašai fotografējot ar LaSardina tā saucamo (spēļu) fotoaparātu, lielāko jautrību sagādāja tieši tas, ka viss ir tik neparedzami. No tik zemas kvalitātes kameras ir visai grūti prognozēt rezultātu. Tai ir divi fokusa režīmi un trīs slēdža režīmi, kas ir pavisma vienkārši – parastais, ilgai ekspozīcijai (bulb) un mix ekpozīcijai ar iespēju pārklāt vienu kadru uz otra. Digitāli fotografējot, mēs pierodam apskatīt rezultātu, savukārt šeit nākas pierast, ka viss ir ātri, vienkārši, nesaspringti un bez jebkādas skaidras prognozes, kas tad īsti beigās sanāks. Pārvarot pirmo kadru mulsumu, tas tiešām sāk iepatikties un katrs kadrs paliek nedaudz apdomīgāks un netiek fotografēts viss kas tiek pamanīts vairākas reizes, bet gan ar apdomu pa kādam kadram un viss. Šādā veidā, filmiņa ar 32 kadriem iesākumā šķiet, ka tiks piepildīta ātri un nekas jau tas nav, tomēr nē, visu apdomājot, tas pat iesākumam ir vairāk kā pietiekoši.
Nezutraucamies par esošo un nākošo kadru, bet vienkārši nedomājam un fotografējam!
