Global Game Jam Rīgā. Par pasākumu, organizēšanu un spēlēm.
Pāršķirot kalendāra janvāra lapu un ievadot februāri, notika 48 stundu ilgs spēļu izstrādes pasākums Global Game Jam (GGJ). Pasaulē, tas aizsākās 2009. gadā ar 1600 dalībniekiem no 23 valstīm. Šobrīd diezgan droši arī varam Rīgu saukt par ikgadēju un stabilu Jama lokācijas vietu, jo pie mums tas notika jau septīto reizi, tātad, mums secen ir gājuši tikai pieci šāda veida spēļizstrādes pasākumi.
Tātad, GGJ ir ikgadējs pasākums, kura laikā dalībnieki, vadoties pēc dotās tēmas, prezentē savu spēles ideju un pulcē sev apkārt komandu idejas īstenošanai 48 stundu laikā. Lai arī pasākuma pamata formāts nav unikāls, tas ir īpašs ar to, ka notiek visā pasaulē vienlaicīgi noteiktās fiziskās lokācijas vietās. Savā ziņā tik īss termiņš spēles radīšanai tiek dots, lai aktivizētu kreatīvāku domāšanu spēles idejas īstenošanai. Tas sniedz iespēju apvienoties jebkāda zināšanu līmeņa un nozares dalībniekiem. Tā papildus unikalitāte ir tāda, ka pasākumā nav uzvarētājs un balvas. Tās nav sacensības, un galvenā “balva” ir prieka, gandarījuma un citu pozitīvu emociju gūšana no paša procesa, t.i., ieguvēji ir visi dalībnieki, kas šim procesam ļaujas. Jā, cilvēki tik tiešām bez jebkāda atalgojuma un iespējas ko laimēt, ir gatavi ļoti daudz strādāt un maz gulēt, vienlaikus to izbaudot. Tā ir unikāla un vērtīga pieredze.
Par GGJ aizsākšanu Latvijā varam pateikties Vladimiram Slavam, kurš 2013. gadā to organizēja Rīgā. Tas notika Latvijas Universitātes telpās un bija plaši apmeklēts. Toreiz, tas tik tiešām iezīmēja vēl kaut ko Latvijā nebijušu. Atceros, ka arī pati, spītējot temperatūrai, ar sajūsmu devos turp, veicu video intervijas (vēstures cienītājiem tās vēl joprojām ir pieejamas YouTube) un priecājos par rosīgo un pozitīvo atmosfēru, kurā savstarpēji gan pazīstami, gan sveši cilvēki veidoja spēles. Atmiņā ir labi palicis tas, ka parneskatoties uz maz gulētām stundām, dalībnieki bija laimīgi, saguruši, bet ar mirdzošām acīm par to, ko dara.
Precizējot detaļas telefonsarunā, Vladimirs atzina, ka par GGJ uzzināja caur Ludum Dare un gamedev.net forumiem, kuri tajā laikā bija ļoti populāri. Ar domu – ja neko nedarīsi, nekas nenotiks -Vladimirs sazinājās ar vairākiem uzņēmumiem un guva atsaucību no Amber Games, kuri kļuva par sponsoriem. Vladimirs atceras, ka visgrūtāk bijis sarunāt telpas un nodrošināt apsardzi: “Es ļoti nevēlējos uzņemties atbildību par personīgajām mantām, tomēr beigās to nācās darīt, un viss bija labi”. Par to, ka nebūtu apmeklējuma, Vladimirs vispār nesatraucās: “Ja nebūtu cilvēku, džemotu kaut vai viens pats”.
Tad sekoja viens klusuma gads, kad Latvijā GGJ nenotika. Pats Vladimirs aka, ka nevēlējās to vairs rīkot, jo tas emocionāli pārāk daudz iztukšo.
Nākamos trīs gadus organizēšanas stafeti pārņēma Elviss Strazdiņš un Linda Strazdiņa (jā, mans vīrs un es). Mūs bija pārņēmusi tukšuma sajūta un kļuvis bēdīgi, ka tik lielisks spēļu radīšanas pasākums vairs nenotiek. Elviss atzīst, ka Latvijā vispār iepriekš nebija nekādu spēļu džemu, bet GGJ ir jau gatavs pasākuma koncepts, kurā nekas no jauna nav jāizgudro, tādēļ to noteikti bija vērts atjaunot, lai būtu kāds pasākums, kurā tiek veidotas spēles. Tā kā 2013. gadā bijām jau nedaudz palīdzējuši un atbalstījuši Vladimira centienus organizēšanā, mēs sazinājāmies ar viņu un pierunājām, lai viņš vismaz ar savu pieredzi atbalsta mūs. Elviss savlaicīgi piereģistrēja 2015. gada Jam lokāciju Rīgā, un atkal uzsākām atbalstītāju meklēšanu, jo negribējām, lai tas ir sliktāk kā bija. Vladimirs savā ziņā bija uzstādījis kvalitātes latiņu. Varu atzīt, ka arī mums visus nākamos gadus visgrūtāk ir bijis tieši ar telpu atrašanu.
Vladimira jau pieminētā emocionālā stresa dēļ nevienu gadu nav sanācis džemot pašiem (pat tad, ja ir bijušas citas palīdzīgas rokas), lai gan ir mēģnāts, tomēr pēc pirmā mēģinājuma sapratām, ka, ja nevari 100% nodoties spēles radīšanas procesam, tad labāk nebojāt pozitīvo sajūtu vilni un nedarīt to vispār. Arī Elviss norāda, ka ļoti gribētu būt pasākuma dalībnieks ,un smejot saka: “Varbūt kādreiz, vecumdienās”.
Pēdējos divus gadus, varam būt priecīgi, ka mūsu uzrunātais Jānis Skuja (nu jau arī LSIA valdes loceklis, jo tieši GGJ uzzināja arī par LSIA) ir pārņēmis galvenos organizēšanas darbus, un GGJ Rīgā turpina norisināties ar jaunu un entuziastisku dvesmu. Jānis ir piedalījies GGJ kopš 2015. gada, un viņam visspilgtāk atmiņā ir palikusi tēma no viņa pirmā dalības gada “What do we do now?” un pēc tam “Rithual”, kad viņam un draugam Artim pievienojās vēl divi viņiem nepazīstami dalībnieki. Tādējādi viņi iepazina citus cilvēkus un guva jaunu pieredzi. Šis Jānim bija pirmais gads, kad organizatoriskās aizņemtības dēļ, īsti nebija iespējas būt arī dalībniekam, savukārt 2019. gadā, Jānis ar komandu izveidoja galda spēli, kuru pat ir bijis plāns izdot, tomēr komandai ir bijis pārāk sarežģīti satikties un turpināt darbu, lai tas notiktu. Jānis arī vēlētos, lai būtu vairāk galda spēļu veidotāju, jo līdz šim tādas spēles ir bijušas tikai divas.
Arī Jānis telefonsarunā atzīst, ka kopš 2019. gada GGJ rīkošanas, galvenos organizēšanas darbus sākotnēji nav gribējis uzņemties, bet GGJ ikvienam ir iespēja pieteikties dažādām Scholarship programmām, ko viņš aizvadītajā gadā izmantoja. Rezultātā viņs bija viens no retajiem laimīgajiem, kurš ieguva biļetes uz GDC konferenci. Tajā viņš satika daļu no galvenajiem GGJ organizatoriem, kas viņam deva atkal iedvesmu šo darbu uzņemties arī uz nākamo gadu. Pats Jānis norāda, ka šogad bez palīgiem to nevarētu izdarīt.
Arī Vladimirs, līdzīgi kā Elviss un es, nav piedalījies nevienā no GGJ kā izstrādātājs. Ja man un Elvisam traucēja aizņemtība darbos un ģimenes pieaugums, tad Vladimirs secina, ka viņam tomēr traucē strādāšana trokšņainā vidē ar daudziem cilvēkiem apkārt un daudz labāk dod priekšroku Ludum Dare izstrādes formātam.
Uzrunāju arī Nauri Āboliņu, kurš ir piedalījies kā dalībnieks pilnīgi visos GGJ pasākumos Rīgā, un viņš saka, ka viņam GGJ ir svarīgs, jo spēles viņa dzīvē nav tikai darbs, viņam tās patīk un tā ir viņa aizraušanās. Sajos gados GGJ laikā ir iegūts daudz jaunu draugu, un uz to Nauris dodas, lai satiktos arī viņiem un arī iepazītu jaunus. “Gribētu, lai arī turpmāk ir iespēja apmeklēt visus GGJ un tas notiek arī citās Latvijas pilsētās”.
GGJ spēles
Gan Jānis, gan Vladimirs un Nauris atzīst, ka spēļu kvalitāte ar gadiem ir augusi. Kā saka Jānis: “Kā jau ar spēļu demo versijām – kādam kaut kas strādā, kādam ne, tad atliek vien prezentācijā izstāstīt ieceri un to, kas tieši nestrādā, tad arī pirmajos gados bija spēles, kas vairāk izcēlās”. Viņaprāt, šogad bija vislabākās spēles kvalitātes ziņā, iespējams, dēļ tā, ka šogad bija ievērojami vairāk profesionāļu, kas ar to nodarbojas arī kdienā, un arī tādēļ, kapiedalījās jau gatavas komandas. Tomēr ļoti labus rezultātus uzrādīja arī, tā saucamie, spēļizstrādātāji – hobijisti, pie kuriem viņš pieskaita arī sevi. Arī Nauris uzsver, ka šogad bija jo īpaši kvalitatīvas spēles, visas bija spēlējamas un tika iesniegtas laicīgi.
Tikmēr Elviss vairāk sliecas uzsvērt, ka spēļu kvalitāte šādos pasākumos nav galvenā, “jā, tās, iespējams, ir kvalitatīvākas, tomēr daudz svarīgāk ir, lai pasākumu apmeklētu pēc iespējas vairāk jaunu cilvēku, kuri iemācās jaunas lietas, kaut vai nekvalitatīvāk, jo nav profesionāļi, bet nebaidās darīt, sadarbojas ar citiem un gūst pieredzi”.
Kamēr pasaules praksē ir ne mazums vien veiksmīgu stāstu, kad spēles no GGJ izaug par kaut ko vairāk, kā mini spēli, tās prototipu un ierauga pat dienas gaismu uz spēļu konsolēm, tikmēr pie mums vēl šādi veiksmes stāsti ir jāgaida. Manuprāt, tas nav nosodāmi, jo GGJ mērķis gluži nav radīt jau tālāk ejošu produktu tirgum, bet izmēģināt, piemēram, jaunas mehānikas, sadarboties ar citiem un gūt jaunu pieredzi, un, ja to izdodas realizēt tālāk, tad tas ir tikai blakus bonuss.
Skatoties uz Latvijas GGJ dalībnieku un spēļu skaita tendencēm, varam redzēt, ka pēdējos gados veidojas lielākas komandas spēles izstrādei, vidēji tās ir četri, līdz pieci dalībnieki komandā. Pirmajos gados tik tiešām bija vērojams, ka dalībnieki vairāk vēlējās strādāt vieni, realizēt tikai savu ideju un maz sadarboties ar citiem, tad tagad, kā atzīst arī Jānis, ir vērojamas jau lielākas un iepriekš noformējušās komandas. Tajā pašā laikā Vladimirs piebilst, un cer, ka nākotnē gatavu komandu ierašanās nekļūs pārāk dominējoša, lai nepazustu pasākuma doma, ka visi, neatkarīgi no zināšanām un prasmju veida, savā starpā socializējas, iepazīstas un izveido komandas uz vietas. Grūti spriest, pie vainas mūsu mentalitāte, vai kas cits, tajā, ka ir vēlme strādāt solo, jo globāli ļoti izteikti šādas tendences nav. Visus gadus vidēji arī ir četri, pieci cilvēki komandā.
Šobrīd nav nekāda pamata domāt par to, ka 2021. gadā GGJ nenotiktu, tāpēc atdzīmē savā kalendārā 2021. gada 29.-31. janvāri, izkāp no savas komforta zonas un satiec citus līdzīgi domājošus domu biedrus.
Raksts tapis pateicoties Patreon lapas atbalstītāju ieteikumam, ja patika un vēlies lasīt tādus biežāk, priecāšos par atbalstu Patreon platformā.
