Par sievietēm spēļizstrādē Latvijā
Pēdējos gados sieviešu lomai IT nozarē tiek pievērsta jo īpaši pastiprināta nozīme, šī ir nozare, kurā sievietes tiek uzskatītas par minoritāti, un tiek rīkoti dažādi pasākumi, lai tas tā nebūtu. Arī datorspēļu kultūrā uzmanība tiek pievērsta gan sievietēm kā spēļu izstrādātājām, gan pašam spēles saturam, kurā tiek apspriests seksisms un sieviešu galveno varoņu tēlojums. Es vairāk vēlos vērst uzmanību uz sievietēm kā darbiniecēm video spēļu izstrādes industrijā, atstājot malā pašas spēles, to saturu un ar spēlēšanu saistītās lietas, par ko iespējams izvērst atsevišķu tematu.
Raksta tapšanas procesā jautāju viedokli arī dažām sievietēm, kuras Latvijā strādā spēļizstrādes nozarē – Margaritai Romančenko, (nozarē strādā kopš 2015. gada), Laurai Vilsonei (nozarē strādā kopš 2016. gada), Elēnai Nazarenko (nozarē strādā kopš 2016. gada) un Jekaterinai Boboļai (nozarē strādā kopš 2015. gada).
Ja mūsdienās, vadoties pēc stereotipiem, sievietes video spēles nespēlē, un šo stereotipu ir viegli apgāzt, tad stereotips, ka sieviešu kā spēļu izstrādātāju proporcija ir ļoti zema, ir daudz patiesāks. Pasaulē ievērojamas sievietes video spēļu nozarē ir bijušas jau no 60. gadiem. Meibela Edisa (Mabel Addis) ir minēta kā pirmā sieviete – spēļu dizainere, kura strādāja pie The Summerian Game. Čerola Šova (Charol Shaw) ir zināma kā pirmā sieviete, kura publicēja komerciālu spēli 3D tic-tac-toe, kas bija paredzēta Atari 2600 tālajā 1978. Gadā. Vēlāk viņa guva popularitāti ar River Raid. Ar to gribu sacīt, ka sieviete šajā nozarē nebūt nav nekāds jaunums, tomēr tāda izteikta uzmanības pievēršana dzimumiem un kampaņveidīgi pasākumi, kuri vērsti uz sieviešu iesaisti spēļizstrādē, pamatā novērojami kopš 2015. gada. Lai arī sieviešu līdzdalība spēļu izstrādē zināma jau sen, to īpatsvars nozarē jau no spēļizstrādes pirmsākumiem ir bijis ļoti zems. Pēc manām aplēsēm viena no pirmajām sievietēm Latvijā, kura strādājusi spēļizstrādē varētu būt Olga Zaharenko no CTXM (kopš 2006. gada).
Skaitliski mazs sieviešu īpatsvars spēļizstrādē nav tikai Latvijas fenomens, šāda tendence ir visā pasaulē. Pēc LSIA apkopotajiem 2018. gada datiem no visiem nozarē strādājošajiem vien 17% ir sievietes, kas ir nedaudz mazāk, kā vidējie rādītāji pasaulē – 21%. Šis ievērojamais mazākums parādās jau augstskolu studijās, kur jau vēsturiski vīrieši ar spēļizstrādi saistītajās mācību programmmās (arī IT kopumā) studē krietni vairāk. Arī Alberta koledžas studiju programmu “Datorspēļu izstrāde un attīstība” absolvējušo sieviešu īpatsvars iezīmē līdzvērtīgu tendenci ar pasaules datiem par strādājošajiem nozarē – 20% kopš studiju programmas atvēršanas ir sievietes.
Pati ar spēļizstrādi esmu saistīta teju vai desmit gadus (pirmais komerciālais spēles projekts tika publicēts 2010. gadā), un tik tiešām esmu jutusi (jo sevišķi pašos pirmsākumos), ka no manis īpaši neko nesagaida, jo esmu sieviete, un ko gan es varētu zināt par spēlēm (jo stereotipiski sievietes pat nespēlē spēles, un es šeit runāju par laiku pirms padsmit gadiem, ne 2020. gadu). Bet vīriešiem nepatīk domāt un vadīt spēles saturu, to testēt u.tml., tāpēc vajag kādu, kas ir ar mieru ar to pinķerēties. Apmēram šādi tas viss arī aizsākās, jo man patika ar to, tā teikt, pinķerēties. Arī pirmajos GameDev meetupos biju vienīgā sieviete, un vēlāk priecājos ik reizi, kad šo vidi papildināja vēl kāda daiļā dzimuma pārstāve.
Arī manis uzrunātās dāmas par spēlēm kā tādām ir interesējušās jau bērnībā. Laura atzīmē, ka bērnībā skatoties, kā brālēns spēlē dažādas spēles, sapratusi, ka tas ir kaut kas, ko grib veidot pati. Jekaterinai tas interesēja, tomēr pēc vidusskolas beigšanas spēļizstrādi nav redzējusi kā reālu karjeras iespēju Latvijā. Jekaterina pašlaik pati augstskolā pasniedz lekcijas par datorspēļu industriju un projektu vadību un atzīst, ka arī augstskolā nav jutusies diskriminēta, jo tā ir vieta, kurā parādīt savas zināšanas un sniegt studentiem atbalstu tajā, ko viņi vēlas iemācīties.
Pēc manām personīgajām sajūtām tendence, kad būtu jūtama atšķirīga attieksme, tik tiešām ir mazinājusies, bet stipri šaubos, ka pilnībā zudusi. Šad un tad gan nepamet sajūta, ka jo sievišķīgāk ģērbjos, jo nenopietnāk mani uztver dažādos ar nozari saistītos pasākumos.
Tomēr dažas manis uzrunātās dāmas noliedz, ka spēļizstrādes uzņēmumos, kuros strādā vai ir strādājušas, būtu sajutušas izteiktu diskrimināciju tikai sava dzimuma dēļ, kas kopumā ir vērtējami ļoti pozitīvi. Ar to gan ir saskārusies Margarita savā iepriekšējā darba pieredzē (ne pašreizējā darba kolektīvā (Soaphog)). Jekaterina arī šādas sajūtas ir novērojusi, tomēr darbs vīriešu kolektīvā viņu neuztrauc. “Ir nācies saskarties ar situācijām, kad vīrieši, kas ir subordinēti man pēc darba struktūras, vienkārši negrib klausīties tajā, ko viņiem saka bez pamatotiem argumentiem”. Tas rada sajūtu, ka šāda attieksme ir tāpēc, ka Jekaterina ir sieviete, turklāt vēl jaunāka gados, bet tas esot reti.
Turpinot apskatīt pasaules tendences sieviešu iesaistīšanā un atbalstīšanā šajā jomā, mēs varam novērot gan speciāli rīkotas pusdienas/vakariņas tikai sievietēm – konferences apmeklētājām, speciālas tikšanās kādas lielākas konferences ietvaros, kur tiek aicināts ļoti ierobežots vīriešu skaits, tādējādi ļaujot sievietēm kaut uz pāris stundām sajusties dominējošām, u.tml. Jāpiemin, ka Latvijā tādas aktivitātes nav bijušas, un visticamāk tām arī nebūtu īpaši liela nozīme, jo pie mums industrija kā tāda ir samērā maz attīstīta. Elēna norāda, ka šādu speciālu pasākumu rīkošana būtu vairāk noderējusi laikā, kad viņa uzsāka savas darba gaitas spēļizstrādē, uzsverot, ka vairāk būtu vēlējusies tieši mentoru, nevis iesaisti kādā konkrētā sieviešu organizācijā.
Savukārt, Laura uzskata, ka – “šie pasākumi vienmēr ir likušies jocīgi, piedāvāt dažādas iespējas atkarībā no dzimuma, tāda neliela antitēze tai vienlīdzībai, ko cenšamies sasniegt.” Viņu personīgi dzimumnevienlīdzība ir skārusi ļoti maz. “Es varu būt pateicīga par to, kurā valstī un sabiedrības slānī esmu piedzimusi. Tiku audzināta tā, ka svarīgākais vienmēr ir bijis, ko cilvēks kā tāds var paveikt, nevis grupa, kurai es piederu.”
Arī Jekaterina norāda, ka nav jutusi, ka viņai kādas organizācijas būtu bijušas nepieciešamas, nosakot, ka tas, iespējams, ir viņas rakstura dēļ. “Ļoti daudz strādāju ar labiem rezultātiem, un tas man nopelna respektablu attieksmi kā no vīriešiem, tā no sievietēm.”
Margaritas uzskati šajā jautājumā ir atšķirīgāki. “Tieši šobrīd iesaistos speciāli sievietēm rīkotā pasākumā. Biju uz Riga Tech Girls rīkoto workshop un tagad pieteicos dalībai viņu rīkotajā First Women in Tech Hackathon in Latvia. Ja godīgi, sajūta, darbojoties nepazīstamu sieviešu kolektīvā, tiešām ir komfortablāka. Manuprāt, laba iespēja gūt nepieciešamo pieredzi, ja izvēlētajā sfērā jūties nedroši. Izmēģināt spēkus komfortablā vidē, iegūt papildus pieredzi un šādi celt savu pašapziņu.”
Lomas, kuras nepieciešamas spēļizstrādē, ir ļoti daudz, un tās visas ir nepieciešams aizpildīt, lai radītu spēli. Pietiek tikai apzināties, ka arī sievietes tās var veiksmīgi aizpildīt, ka jau ir sievietes, kuras to veiksmīgi dara, lai saprastu, ka arī Es to varu.
Man diemžēl neizdevās atrast nevienu sievieti Latvijā, kura pamatā nodarbotos ar spēļu programmēšanu (iespējams, meklēju vienradzi). Šī savā ziņā ir visretākā pozīcija arī pasaulē, kuru nozarē pārstāv sievietes. Tādas ir tikai 5% no visām industrijā strādājošajām sievietēm.
Jautājot visām uzrunātajām sievietēm, ko viņas ieteiktu citām dāmām Latvijā, kuras vēlas uzsākt savu profesionālo darbību spēļu izstrādes industrijā, visas uzsver, ka nevajag baidīties darīt un strādāt. Elēna iesaka mēģināt darīt savu darbu, cik vien labi tas iespējams, un atrast kādu mentoru, kurš varētu atbalstīt ar savu profesionālo viedokli par padarīto, sniedzot ieteikumus turpmākai darbībai. Margarita noteikti iesaka sevi nevērtēt pārāk zemu tikai tāpēc, ka nezini visu par videospēlēm, to vēsturi un neesi spēlējusi visas populārākās spēles. Jāapgūst jaunas prasmes, kas saistītas ar spēļizstrādi, bet ir ārpus Tavas iepriekšizvēlētās specialitātes.
Jekaterina iesaka vairāk apzināties reālo situāciju nozarē, kaut vai to, ka vīriešu skaits ir lielāks, bet nevajag no tā baidīties. Vairāk jākoncentrējas uz savu prasmju attīstīšanu, jo zināšanas ir tās, kas Tevi izcels uz pārējo fona jebkurā kolektīvā un liks Tevi novērtēt neatkarīgi no dzimuma. Līdzīgi kā Margarita Jekaterina arī atzīst, ka ir normāli, ja Tu kaut ko nezini, bet tad nevajag baidīties jautāt un mācīties, kā arī ir jāatzīst kļūdas un jāmēģina tās labot.
Šī nozare viennozīmīgi ir pietiekoši plaša, lai tajā atrastu sev ko piemērotu, sākot no kopienas menedžerēm, līdz pat programmētājām. Jaunām sievietēm vienkārši ir jāzina, ka viņas var pildīt šīs lomas un attīstīt arī veiksmīgu karjeru.
Ja patika raksts un vēlies lasīt tādus biežāk, atbalsti mani Patreon platformā.
